Ir viens dīvains likums, ko mēs visi intuitīvi zinām, bet neatlaidīgi aizmirstam. Likums, kas apgriež kājām gaisā visu mūsu priekšstatu par mērķu sasniegšanu. Tas skan gandrīz kā joks: “Ja kaut ko ļoti gribi, tas nekad nenotiks.”
Padomā uz mirkli. Atceries, kā reiz tu izmisīgi centies iepatikties jaunām paziņām, bet uzvedies tik saspringti, ka vakaru pavadīji stīvi sēžot. Atceries naktis, kad, izsmelts, “piespied sevi” aizmigt, bet miegs kā negribēja nākt. Jo spēcīgāk mēs kaut ko vēlamies, jo tālāk tas no mums attālinās. Kāpēc?
Spēle paslēpes ar savu ēnu
Atbilde slēpjas nevis Visuma viltībā, bet mūsos pašos — precīzāk, mūsu uzmanības mehānismā. Spēcīga vēlme vienmēr nāk līdzi ar savu uzticīgo pavadoni — bailēm. Bailēm nepietiek iegūt, bailēm kļūdīties, bailēm izskatīties slikti. Tas ir kā divas monētas puses.
Brīdī, kad koncentrējamies uz mērķi, mēs nemanot fokusējamies arī uz neveiksmes iespēju. Mēs sākam ne dzīvot, bet spēlēt lomu. Lomu cilvēka, kas guļ, kas ir pārliecināts par sevi, kas nemirdz sārtums. Un šī loma prasa milzīgas pūles. Mēs saraujamies iekšēji, cenšamies kontrolēt katru elpu, katru domu. Tieši šī spriedze, šī iekšējā cīņa kļūst par galveno šķērsli.
Sanāk apburtais loks: vēlme rada bailes, bailes rada spriedzi, spriedze padara vēlmi neiespējamu. Mēs cenšamies satvert dzīves upi dūres, bet tā, kā tai pienākas, vienkārši izplūst cauri pirkstiem.
Paradokss: atslēga, kas atver visas durvis
Ko darīt? Pārstāt vēlēties? Nē, tas ir gandrīz neiespējami dzīvam cilvēkam. Bet ir viens pretrunīgs, gandrīz maģisks paņēmiens, kas pārtrauc šo shēmu. Psiholoģijā tas saucas “paradoksālā nodoma” metode.
Tās būtība ir vienkārša un ģeniāla: pārstāt cīnīties ar to, ko tu baidies, un tā vietā pieņemt to, pat vēlēties to.
Iedomājies: tu baidies sārtoties sarunas laikā. Ko dari? Dari visu iespējamo, lai to izvairītos, nepārtraukti klausies sevī, un rezultātā vaigi kļūst sārtāki. Bet ko, ja darītu pretēji? Iedomāties un pateikt:
“Labi, es gribu sārtot! Dodies, seja, kļūsti sārtākā un spožākā, cik vien vari! Dari to!”
Kas notiek? Notiek brīnums. Tu vairs neesi sava simptoma upuris. Tu pārstāj cīnīties. Tu sāc spēlēt. Un šajā spēlē pazūd bailes, un ar tām aiziet arī galvenā problēmas sakne.
Skatījums no klusuma
Ja šo paradoksu aplūkojam nevis psiholoģijas, bet apzinātības un garīguma prizmas skatījumā, atklājas vēl dziļāks slānis.
Visa šī cīņa — ar bezmiegu, bailēm, ar sevi — notiek tāpēc, ka mēs identificējam sevi ar cīnītāju. Mēs ticam, ka esam mūsu prāts, domas, simptomi. Bet kas, ja tā nav?
Paradoksālais nodoms nav tikai tehnika. Tas ir smalks un spēcīgs perspektīvas maiņas veids. Brīdī, kad tu vēlies to, ko baidies, tu veic lēcienu. Tu pārstāj būt aktieris neveiksmīgā lomā un kļūsti par skatītāju, kas ar interesi vēro izrādi.
Lasi vēl: Līdz 2020. gadam cīnījos ar sīkiem kartupeļiem: viena rudens procedūra mainīja ražu uz visiem laikiem
Tu neesi balsi, kas stostās — tu esi klusums, kas to dzird.
Tu neesi ķermenis, kas nevar aizmigt — tu esi apziņa, kas to vēro.
Tu neesi tas, kas sārtojas — tu esi telpa, kurā rodas un pazūd kauns.
Kad pārstāj cīnīties, tu atgriezies mājās — pie sava īstā “Es”, kas nekad nav bijis slims, nobijies vai nedrošs. Šis “Es” ir kā debesis: baiļu un vēlmju mākoņi pāriet pāri, bet nevar to piesārņot vai mainīt.
Praktiskā pieeja: kā pielietot dzīvē
Tas jāizjūt pašam, ne tikai jālasa. Mēģini kā īstu garīgo praksi, ne kā mehānisku tehniku.
Tikšanās ar bezmiegu: Tā vietā, lai meklētu miegu un skatītos pulksteni, saki:
“Lieliski, es nemiegšu visu nakti. Es vienkārši guļu un izbaudu mieru. Redzēšu, cik tālu varu aiziet šajā nomodā.”
Atbrīvo mērķi. Atļauj sev nepagulēt. Skaties, kā pretestība izgaist, un tai nāk vietā relaksācija, kas bieži atnes arī ilgi gaidīto miegu.
Deja ar bailēm: Jūti paniku vai trauksmi nākam? Nebēdz. Apstājies un ielūdz to:
“Labi, nāc, parādi, ko proti. Dari manu sirdi vēl straujāku.”
Vēro savas sajūtas ar ziņkāri kā zinātnieks interesantu parādību. Tu neesi šīs bailes — tu esi tas, kas tās apzinās. Kad to saproti, bailēm pazūd vara.
Tas nav par problēmas burvīgu izzušanu. Tas ir par redzēšanu, ka problēma nebija situācijā, bet mūsu attieksmē — pretestībā, cīņā, identificēšanā.
Noslēgumā: klusums, kur dzimst atbildes
Nākamreiz, kad noķersi sevi uz izmisīgu vēlmi kaut ko iegūt, apstājies. Pajautā sev:
“Kas tas, kas to vēlas? Kas es esmu bez šīs vēlmes?”
Varbūt sajutīsi vieglu apjukumu. Un tad — klusumu. To pašu klusumu, no kura dzimst viss, kas patiesi notiek. Ne tāpēc, ka tik ļoti gribēji, bet tāpēc, ka tam bija jānotiek. Kad neaptur dzīvi plūst caur tevi, tā pati nes tev tieši to, kas nepieciešams.
Upe negrib plūst. Tā vienkārši plūst. Zieds nesacenšas ziedēt. Tas vienkārši zied. Un tu? Kas paliek, kad pārstāj censties un vienkārši ļauj sev Būt?
Lasi vēl: 3 balināšanas receptes, kas nenomazgāsies pat vasarā: ne visi zina galveno niansi
Vai tev ir gadījies, ka izmisīga vēlme traucēja tās piepildījumam? Dalies stāstā komentāros — iespējams, tavs pieredzes piemērs kādam kļūs par atslēgu uz atbrīvošanos.
